Edijs Brauners ir pieredzējis uzņēmējs, kurš jau ilgus gadus veiksmīgi darbojas tekstilindustrijas jomā – kopš 2011.gada Ventspilī pēc Lauma Lingerie pasūtījumiem darbojas viņa uzņēmums „Textile4U”, kā arī maija sākumā Talsos uzsāka darbību jauns sieviešu veļas šūšanas uzņēmums „Baltic Textile Production”, kas nodrošina 37 darba vietas Talsu iedzīvotājiem.  

Intervijā Edijs stāsta par savas karjeras uzsākšanu, dzīvesveidu, kā arī dalās pārdomās par Latvijas hokeja izlases dalību pasaules čempionātā.

 Edij, kā aizsākās Tavs ceļš tekstilizstrādājumu ražošanas nozarē?

Tas sākums bija deviņdesmito gadu vidū, kad sieviešu veļas ražošanas uzņēmums „Lauma” vēl bija viens vesels uzņēmums (pirms tas sadalījās 2 uzņēmumos, kur vienā ražo materiālus šūšanai un otrā nodarbojas ar šūšanu), meklēja pārdošanas vadītāju. Es tolaik dzīvoju Rīgā, taču izdomāju pieteikties uz šo konkursu, un  uzņēmums izvēlējās mani par pārdošanas vadītāju.

 Vai Tev jau bija pārdošanas vadītāja pieredze?

Kad pieteicos šim konkursam, biju vēl jauns. Neliela pieredze pārdošanā man tomēr bija. Daudz mācījos uz vietas. „Laumā” bija jūtamas īstas ražotāju tradīcijas, stingra skola, kas nākusi no bijušajiem Padomju gadiem. Tā bija interesanta pieredze uzzināt, kā strādā liels ražošanas uzņēmums, kā tiek pārdots un eksportēts produkts uz daudzām valstīm, lielākie tirgi un to īpatnības, protams, arī toreiz lielākais tirgus bija Krievija. Tā bija pirmā lielā saskare ar tekstilindustriju.

 Runājot par eksporta tirgiem, kāda ir sadarbība ar Krieviju?

Vēsturiski jau šī sadarbība un tradīcijas Krievijas tirgū ir nostiprinājušās. Krievijā mūs ļoti labi atpazīst. Ņemot vērā atšķirīgo kultūru un gaumi Krievijā, mūs tomēr pieņem un atzīst mūsu dizaina un stila piedāvājumu gatavajos izstrādājumos . Taču, lai šo latiņu noturētu, ir nepieciešams izdarīt to, ko esi apsolījis klientam. Ir jāveido jaunas un interesantas kolekcijas un ir jābūt kaut pussolīti priekšā tirgum. Nevaram gulēt uz lauriem un domāt, ka tā būs mūžīgi.

Ir apzināti arī citi eksporta tirgi?

Jā, protams. Daļa preču tiek eksportētas arī uz Ukrainu, Baltkrieviju, Gruziju, Albāniju. Kādreiz viena daļa preču tika ražota Rietumu tirgum, kur tika īstenots tā saucamais „private label” bizness, izpildot pasūtījumu zem kāda liela un atpazīstama zīmola, piemēram, Quelles katalogam, bet tagad, kad ir sadārdzinājušās darbaspēka izmaksas, pārdot tikai darbaspēku ir ekonomiski neizdevīgi. Konkurēt ar Āziju varam tikai tad, kad pārdodam produktu arī ar savu zīmolu. Tagad strādājam pie sava sortimenta un sava zīmola koncepta izstrādes, lai mēs pakāpeniski varētu ieiet tirgū ar savu vārdu.

 Jaunībā jau zināji, ka būsi uzņēmējs?

Tieši par uzņēmēju kā tādu laikam nē. Bija deviņdesmito gadu sākums, kad sāku studēt un, protams, par to vēl nedomāju - kas ir bizness, kas ir uzņēmējdarbība. Pats esmu nodarbojies ar tirdzniecību tajā laikā. Kaut gan jāsaka, ka paralēli vienmēr arī esmu interesējies presē par tēmām, kas saistītas ar biznesu. Daudz ceļoju un apguvu angļu valodu, lai varētu uztvert informāciju daudz plašākā mērogā. Tad arī radās pirmā pieredze un ieskats pārdošanā.

Kāds bija lielākais pārsteigums, uzsākot savu biznesu?

Tirdzniecības un ražošanas joma būtiski atšķiras. Iepazīstoties ar ražošanas nozari es sapratu, cik tā ir komplicēta gan no darba roku, gan apgrozāmo līdzekļu un finansējuma viedokļa. Tai pat laikā es sapratu, ka ne katrs var uzsākt ražošanu. Tas nozīmē, ka konkurence ir mazāka, ja ir izveidota pietiekami efektīva ražošana ar labu sortimentu, labu produktu, efektīvu pārdošanas organizāciju un cenu. Ražošanā nauda ir ”garāka”.

Kas ir svarīgi uzsākot uzņēmējdarbību? Ieraudzīt komerciju. Ne tikai ideja ir svarīga un tavs subjektīvais viedoklis par produktu, bet pati komercija. Vēl lieta, ko esmu atskārtis, ka es arvien mazāk sāku domāt ar savu galvu. Es mēģinu izslēgt savu subjektīvo viedokli, izveidot produktu, parādīt to tirgum un saņemt reakciju - vai šis produkts ir pieņemams. Tikai tad var pieņemt lēmumu par šī produkta ražošanu.

 Varbūt Tev ir bijusi doma par citāda veida biznesu?

Domas ir bijušas dažādas, bet kaut kā tās lietas ir ievirzījušās tā, ka viss ir saistīts ar tekstilindustriju. Varbūt arī tāpēc, ka kādu laiku esmu darbojies šai nozarē un to pārzinu. Tā ir kā priekšrocība un trūkums reizē, jo bieži vien pieredze industrijā ir vērtējama kā priekšrocība, bet kā trūkums tas varētu būt no tāda viedokļa, ka ir radušies stereotipi, ir lietas, kas attur no jaunu ideju ieviešanas. Taču jāatzīst, ka man arī sniedz gandarījumu darbs ar studentiem un jaunajiem uzņēmējiem –lekcijas, semināri vai mentoringa konsultācijas. Man ir bijusi pieredze darboties Biznesa augstskolā „Turība” kā vieslektoram. Pārdošana un mārketings ir tās jomas, kurās jūtos pietiekami labi.

Ļoti populāri ir vārdu salikumi „uzņēmējdarbības vides uzlabošana” vai  „uzņēmējdarbības veicināšana”.  Kā Tu vērtē biznesa atbalsta pasākumus, tai skaitā arī Biznesa inkubatora darbību?

Redzot lielo bildi Latvijā, kas ir saistīta ar biznesa vidi un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, jāsaka, ka tendences pēdējos gados ir vairāk pozitīvas un veicinošas. Atklāti runājot, man, uzsākot jaunus projektus ražošanā, būtu vēl jāpadomā par pozitīvu lēmumu uzsākt šo darbību, ja nebūtu Biznesa inkubatora atbalsta. Es saņemu būtisku un ”taustāmu” atbalstu no VATP Biznesa inkubatora – gan ražošanas telpu pielāgošana, gan jaunu produktu izstrāde, gan jaunu klientu un tirgus apgūšana. Uzņēmējam tas ir milzīgs atbalsts! VATP komanda ir profesionāļi un saprot, ko man kā uzņēmējam vajag, lai efektīvi palaistu ražošanu Kurzemes reģionā. Loģiski, ka Biznesa inkubators sagaida no manis arī attiecīgu atdevi – tās ir darba vietas, nodokļi budžetā, eksporta darījumu apjoma pieaugums. Tās varētu definēt kā partnera attiecības, izmantojot ”win to win” modeli no abām pusēm!

 Tu esi no Rīgas. Kā Tu jūties darbojoties Liepājā, Ventspilī, Talsos?

Liepāja, kur es uzsāku savu karjeru, noteikti atšķiras no visām pilsētām – tai ir savs rokraksts. Tā ir diezgan radoša pilsēta, kur radošumu var just ik uz katra soļa. Liepāja ir arī kā tekstilindustrijas centrs, jo tur ap šo lielo flagmani „Laumu” savulaik izveidojās vairāki mazi uzņēmumi. Liepājā var just tradīcijas un vēsturi, tai ir savs stāsts.

Ja mēs runājam par Ventspili, kurā šobrīd es dzīvoju, tā ir strauji mainījusies savos 10-15 gados. Tā mēģina sevi pozicionēt kā augošu, attīstošu pilsētu. Viens no attīstības virzieniem ir tūrisms, kas arī veiksmīgi strādā. Otrais virziens – industriālā attīstība, kas, samazinoties aktivitātei ostā, ir ļāvusi attīstīties un ienākt citu nozaru investoriem, radot jaunus uzņēmumus un jaunas darba vietas Ventspilī.

Tomēr Ventspilī es neredzu vēl izveidojušās tradīcijas kā pilsētai ar savu savdabīgu stilu un stāstu. Taču esmu ļoti priecīgs par atrašanos Ventspilī. Šeit nav jūtama Rīgas burzma. Bet tas jau ir pilsētas mārketinga jautājums – kā panākt to, ka katrs no ventspilniekiem prātā, sirdī un vārdos domā un saka – ”Mana Ventspils”!

Par Talsiem vēl konkrēts viedoklis nav, darbojos šeit salīdzinoši īsu laiku. Talsi vēl jāiepazīst.

Ja būtu iespēja sākt savu profesionālo dzīvi no jauna, ko Tu mainītu?

Es noteikti ietu kādā mākslas virzienā. Mūzika būtu viens veids kā atrast savu piepildījumu un gandarījumu.

Ļoti svarīga ir radošā puse un aktīvs dzīvesveids kā tāds. Jāsaka, ka es ļoti daudz nodarbes atrastu ārpus darba. Man patīk stāsti par cilvēkiem, ceļojumi, interesantas vietas, fotografēšana. Tas ir ceļš, kurš nebeidzās un kurā nav vietas rutīnas darbam. Nedrīkstam arī aizmirst par komfortu un līdzsvaru starp prātu un fizisko ķermeni. Tādēļ esmu ”Ventspils Maratona kluba” dalībnieks un mēģinu fiziski sevi nodarbināt, veicot dažāda garuma distances skrienot! To var nosaukt par sava veida ”bateriju pārlādi”.

Pastāv uzskats, ka tieši sportistiem ir labi izkoptas rakstura īpašības, lai kļūtu par veiksmīgu uzņēmēju. Vai piekrīti tam?

Sports to noteikti veicina, bet es personīgi esmu piesardzīgs un uzmanīgs pret šīm lietām. Man ir pazīstami profesionāli sportisti. Lai sasniegtu labus panākumus, ir nepieciešams mērķtiecīgums un spēcīgs raksturs, ir jābūt arī ļoti egocentriskam un vērstam uz sevi. Es mazliet baidos no šīm lietām. Arī dzīvē esmu ar šīm lietām cīnījies – kā sevī apslāpēt, kā izvairīties no ambīcijām un milzīgiem mērķiem. Tu pats sasniedz ”nosacīti” noteiktos mērķus, bet par kādu cenu? Egoists ir tas, kas nevis dzīvo tā, kā viņš grib, bet tas, kas liek saviem tuvākajiem dzīvot tā, kā viņš grib un vēlas. Tas ir tas briesmīgākais! Manā skatījumā dzīves kvalitāti neradi tikai tu viens. To rada visi, kas tev ir apkārt.

Vai sekoji līdzi hokeja notikumiem Pasaules čempionātā?

Jā, sekoju, bet jāpiebilst, ka atkal parādījās slimība, kas mums ir raksturīga - nespēja koncentrēties un savākties, kad to vajag. Mēs it kā visu darām un protam, bet bieži vien ne uz visiem 100%. To mēs redzam hokejā, darbā, strādājot ar klientiem, pakalpojuma sniegšanā un citur. Tas ir mūsu trūkums.

Tāpēc aicinu visus būt profesionāļiem savā jomā, pierādīt, ka mēs esam labākie, zinošākie un prasmīgākie, un pārliecināt par to, ko mēs darām!

Paldies, Edij, par interviju! Novēlam, lai viss iecerētais izdodas!